Kaņepes, zinātniski pazīstamas kā Cannabis sativa L., Ķīnā medicīniskiem nolūkiem tiek izmantotas jau vairāk nekā 4000 gadus. Agrākais dokumentētais kaņepju ārstnieciskais pielietojums tiek piedēvēts leģendārajam ķīniešu imperatoram Šeņ Nunam (Shen Nung), kurš, domājams, dzīvojis ap 2700. gadu p.m.ē. Kaņepju ārstnieciskā izmantošana ir aprakstīta Shen Nung Pen-ts’ao Ching — 2. gadsimta ķīniešu ārstniecības augu grāmatā, kurā aplūkots plašs kaišu loks, sākot no menstruāciju traucējumiem līdz kognitīviem traucējumiem. Sākotnēji ķīnieši medicīnā galvenokārt izmantoja kaņepju sēklas. Auga izmantošana izplatījās uz Indiju, Persiju un Asīriju, pēc tam uz Tuvajiem Austrumiem, Āfriku, Eiropu un galu galā arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

19 gadsimtā Viljams B. O’Šoģnesijs (William B. O’Shaughnessy), kurš dienēja Indijā, ieviesa C. sativa Anglijā. 1839. gadā viņš publicēja darbu On Preparations of the Indian Hemp or Gunjah, kurā aprakstīja savus veiksmīgos eksperimentus ar cilvēkiem, īpaši kaņepju preparātu izmantošanu muskuļu spazmu, reimatisma un krampju lēkmju ārstēšanā. Vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs parādījās liels skaits zinātnisku publikāciju par kaņepju terapeitisko vērtību.

Kaņepes ir pieejamas vairākās sugās: Cannabis sativa, Cannabis indica un Cannabis ruderalis. Kaņepju sugās identificēti vairāk nekā 500 savienojumi, tostarp ap 100 kanabinoīdu ar 21 oglekļa terpenofenola struktūru. No šiem savienojumiem visbiežāk sastopami ir tetrahidrokanabinols (THC), kas izraisa psihoaktīvu iedarbību, un kanabidiols (CBD), kam nav psihoaktīvas iedarbības.

Fitokanabinoīdi ir kanabinoīdi, ko ražo kaņepju augs, un tie ietver vairāk nekā 100 dabā sastopamu ķīmisku vielu. Papildus THC un CBD kaņepēs ir daudz terpēnu un flavonoīdu. THC rada psihoaktīvu iedarbību, savukārt CBD nav psihotrops. Nesenā kaņepju legalizācija ir veicinājusi strauju medicīniskās kaņepju lietošanas un to produktu pieaugumu, kas savukārt rosinājis pārskatīt to darbības mehānismus un farmakokinētiku.

Darbības principi

Svarīgs solis kanabinoīdu iedarbības izpratnē bija endokanabinoīdu sistēmas (ECS) identificēšana. THC un CBD bija būtiski ECS signālceļu atklāšanā. THC mijiedarbojas ar 1. tipa kanabinoīdu receptoriem (CB1), kas pārsvarā atrodas centrālajā nervu sistēmā, savukārt CBD mijiedarbojas ar 2. tipa kanabinoīdu receptoriem (CB2), kas pārsvarā izteikti imūnsistēmā. Endogēnie kanabinoīdi, piemēram, anandamīds (AEA) un 2-arahidonilglicerols (2-AG), modulē ECS aktivitāti. Gan CB1, gan CB2 receptori ir plaši izplatīti visā sirds-asinsvadu sistēmā.

Papildus mijiedarbībai ar CB1 un CB2 receptoriem endokanabinoīdi un fitokanabinoīdi mijiedarbojas arī ar plašu citu receptoru un enzīmu klāstu, tostarp dažādiem G olbaltumvielu saistītajiem receptoriem (GPR55, GPR18, GPR3, GPR6, GPR12), pārejošā receptoru potenciāla kanāliem (TRP vaniloīdu TRPV1–TRPV4, TRP ankirīna TRPA1, TRP M apakšgrupas TRPM8), peroksisomu proliferatora aktivētajiem receptoriem (PPAR2, PPARγ), monoamīnu transportētājiem (noradrenalīna, dopamīna, serotonīna 1A receptoriem), taukskābju amīda hidrolāzei, monoacilglicerola lipāzei, taukskābju saistošajiem transportproteīniem, adenozīna līdzsvara nukleozīdu transportētājiem un glicīna receptoriem α1 un α3.

Parādās pierādījumi, ka endokanabinoīdu funkcija ir samazināta dažādās slimībās, piemēram, migrēnā, fibromialģijā, kairinātu zarnu sindromā, multiplo sklerozi, diabētiskā neiropātijā, Parkinsona slimībā u.c. Endokanabinoīdu deficīta teorija paredz, ka šāds deficīts var būt ģenētisks, iedzimts vai iegūts traumas vai slimības dēļ un var izraisīt raksturīgus patofizioloģiskus sindromus ar specifisku simptomātiku. Fitokanabinoīdi ar līdzīgu iedarbību uz kanabinoīdu receptoriem var sniegt ārstēšanas iespējas šiem veselības stāvokļiem. Sintētiskie kanabinoīdi ir laboratorijā radīti savienojumi, kas izstrādāti, lai atdarinātu endokanabinoīdu vai fitokanabinoīdu struktūru vai funkciju. Lielākā daļa šo sintētisko preparātu ir balstīti uz THC — dabisku kanabinoīdu. Tiem ir augsta afinitāte pret CB1 receptoriem, kas saistīti ar kaņepju psihoaktīvo iedarbību jeb “apreibumu”. Saskaņā ar Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA) 2019. gada ziņojumiem ir identificēti vismaz 180 dažādi sintētiskie kanabinoīdi. Šos sintētiskos savienojumus parasti lieto smēķējot vai koncentrēta šķidruma veidā. Sintētisko kanabinoīdu nevēlamās blakusparādības var ietvert sirdslēkmes, paranoju, smagu trauksmi, nelabumu, vemšanu, apjukumu, koordinācijas traucējumus un krampjus. Interesanti, ka daži indivīdi ir ziņojuši par spēcīgu kompulsīvu tieksmi un noturīgu vēlmi atsākt lietošanu pat vienu nedēļu pēc atmešanas, savukārt citi ir aprakstījuši atcelšanas simptomus, piemēram, galvassāpes, nelabumu un vemšanu.

Farmakokinētika

Kaņepju vielu iedarbības atšķirības ir atkarīgas no lietošanas veida. THC, lietojot iekšķīgi, tiek metabolizēts aknās, bet ieelpojot tas ātri uzsūcas caur plaušām. CBD, līdzīgi kā THC, piemīt sarežģīta farmakokinētika un zema perorālā biopieejamība dažādās sugās. Gan THC, gan CBD mijiedarbojas ar citohroma P450 enzīmiem, kas var mainīt dažādu zāļu metabolismu. Ir paustas bažas par THC nonākšanu mātes pienā, tāpēc grūtniecības un zīdīšanas laikā tiek uzsvērta piesardzība.

Noslēgumā jāsecina, ka kaņepēm un to sastāvdaļām ir bagāta medicīniska vēsture, un to terapeitiskais potenciāls un farmakoloģiskā iedarbība joprojām tiek aktīvi pētīti. Kaņepju darbības mehānismu un farmakokinētikas izpratne ir būtiska, lai maksimāli palielinātu to medicīniskos ieguvumus un vienlaikus mazinātu iespējamos riskus.

Avots: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC8803256/